Tā. Sen nav rakstīts. Laikam uzkrāto stresu kaut kur ir jāliek, dažādos veidos.
Stress ir tikai emocija. Emocijas ir jāizlaiž sev cauri un jāatmet, tā vismaz būtu prātīgi. Jo mans stress neko nemaina, nu varbūt vienīgi uz slikto.
Šodien vajadzēja mācīties.
Bet ko es darīju?
Pazudu ar suņu pajūgu mežā uz divām stundām.
Motivēja tas, ka suņi strādāja lieliski, beidzot iemācījušies klausīt pavēlei stāt, tam gan piepalīdz arī bremzes, kas tagad strādā abas.
Laikam viņus savukārt motivēja tas,ka 3 dienas nebija bijis laika ar viņiem nodarboties...
Un patiesībā tādu ātrumu no viņiem dabūju ārā pirmo reizi. Visu ceļu, kādus 4km pilnā ātrumā, auļos, neapstājoties ne pie citiem suņiem, ne pie kā cita. Vienkārši forši.
Bet tomēr muļķīgi.
Vajadzēja man sēdēt pie mācībām, pat tad ja savas distances beigās es vairs neredzu tam nekādu jēgu. Vienkārši ir jāpabeidz iesāktais. Tikai kā fucking pienākums.
Es pat nezinu kas ir muļķīgāk- saņemties vai nesaņemties
Izglītība ir verga dālderis, lai labi strādātu citam. (tad, ja tā iegūta papīra dēļ) bet tieši papīra dēļ es to tagad daru. Interese sen jau ir zudusi. Patiesībā vnk paņemts ir viss, ko vēlējos.
Sapratu,mainījos un vēlos iet. Pienākums liek palikt un mocīties.
Un labākais ir tas, ka es pat zinu, ka nekad nestrādāšu kaut ko ar to saistītu, un ko gan es varētu strādāt?
Jau zinu, ka ņemsimies ar mašīnām. Tā taču labi var nopelnīt un arī patīk. Kas vainas?
Saruna ar sevi. Būtībā nepieļaujama. Provocējoša.
Eh