Graudzāļu raža, uznākot nodevīgam lietum, paliks mūžam nenovākta.
Bet es neraizējos, es stāvu, es lūkojos un varbūt mazliet paslēpjos sevī. Tikai mazliet un tikai uz šo mirkli.
Uzlikt lielu kapuci un aizsegt acis tā, lai pats sev noticētu, ka vairs neesi šeit. Ne šeit, ne tur. Citur.
Mūsdienās sapņot ir noziegums? Tad kāds varētu būt sods par sapni, kas ilgst24/7?
Sapņotājiem acis ir debesīs un tās nekad nevar notvert. Tās brīvi lido izplatījumā , un tas iedvesmo.
Arī iedvesmotie ir sapņotāji, tikai viņi sapņo svešus sapņus drīzāk kā savus. Tiem piemīt svešu dzīvju koncentrāta garša, svešas cerības un savas ilūzijas.
Spēlējoties ar savu matu cirtām rozā blondīnes plūst ārā no manikīra saloniem un solārija tvertnēm. Vai tu jau saskaitīji cik viņu tur bija?
Es šodien gribu būt laimīga. Dodiet man iedodiet pasaules laimi kaut nogaršot, es to aizņemšos un atdošu jau rīt no rīta ap sešiem(es varētu uzlikt modinātāju)!
Klusums.
Klusumā dzimst mazas domas un lieli sapņi atbrīvojas no čaumalām, tie dzimst pa logu šķirbām un rāpjas uz palodzēm, lai lidotu skaisti un brīvi. Tie krīt lejup pār pasauli un apsalst jau pirmajās vispasaules stereotipu salnās.
Te nav vietas manām acīm, es nezinu kur pavērst savu skatu leņķi, tas ir pārāk plats iedots priekš pasaules netīru zaimu.
Tu mans sekotāj, ko tu tur paslepus seko man? tikko es pagriežos, es redzu tavu muguru, bet līdzko es atkal iesāku iet- peļķēs es redzu tavu seju. patiesībā es to tā arī neesmu redzējusi, bet tos vaibstus, tos vaibstus es pazīstu jebkur, tie pat peļķē mani aizkustināja. mēs tālu tā netiksim, es tevi lūdzu!
Pašķirdami krūmus kā grāmatas lapas, nāks smaidošie tevi apkamt,jo tu taču šodien esi nelaimīgs. Tad viņi vienmēr atnāk.