Sunim kājā metāls sāk sasalt un viņš nevar uzkavēties ārā ilgāk par 10 minūtēm- tik auksts.
Kaķis ieskrien stikla sienā. Nākamreiz vairs neieskries, bet apstāsies un rūpīgi apostīs.Tagad viņš precīzi zina kā smaržo stikls.
Šodien atkal sajutos nepiederīga- tāda kā lieka stuktūrvienība starp citiem organismiem.Tā interesanti, izejot no sevis, paraudzīties uz to visu no malas. Patiesi dīvaini.Daži mirkļi izprovocē mani paskatīties uz cilvēkiem kā uz strupastēm- mazām primitīvām, dažādu kažoku krāsu un dzimumu, katrai sava vieta skaļi neizteiktā hierarhijā,un katra kaut kur skrien, kaut ko dara,šaudās.
Nemīlīgi, bet saldi.Izlikšanās sit pušu maigo iepakojumu,bet ārā spraucas dziļo slāņu izraisītas dvēseles kontrakcijas.It kā vemjošs vilks censtos imitēt, ka viņš gaudo uz mēnesi- tā skaisti.