Iekāpu šodienā un nobradāju vakardienas nākotnes ilūzijas.
Stāvēju, vieglā nesapratnē šupoju galvu un domāju. Šodienas reiss uz brīvīgo, skaisto, miera pielieto un harmonisko atkal atcelts?
Nu kā tad tā atkal sanācis...
Rīt atkal pavēršu vēnu,ielaidīšu lipīgi saldu cerību liķieri sūrstošā apziņā un iešu- dzīvošu tālāk.
Vakaros apņemšanās nobirst kā garoza, un paliek vien slābans nelabums un augstu frekfenču vaimanas.
Mirklī, kad cerība ir vienīgais,uz kā pamata tu vel dzīvo, tev vairs nav ko zaudēt un tad tev ir ļauts tapt brīvam. brīvajam bez ko zaudēt.tik vel aptvert to...