Kaut ko klusiņām, klusiņām -
Kā krīt sniegs,
Kaut ko viegliņām, viegliņām-
Kā tālu atmiņu Tu man nodziedi,
Viss vienalga no kurienes.
Es tik tuvu Tev esmu,
Ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
Es tik tuvu Tev esmu,
Ka tālumu nemana.
Viss, kas pastāv starp mums tikai savieno -
Tāda caurspīdīga var pasaule būt,
Kad ir laimīga.
Tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
Un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
Nodziedāt pašu skumjāko,
Bet būs priecīgi!

/Ojārs Vācietis/