pārdomas, emocijas šonedēļ..
Braucot mājās jau valdīju asaras, izdevās. Negribēju, ka mani redz raudot, jo tad būtu neskaitāmi jautājumi. Izkāpu Siguldā un nezvanīju lai man brauc pakaļ. Un bija vienalga, ka līdz mājām pusstunda un smagas somas. Man vajadzēja būt vienai- ārā, tumsā un ļaut vaļu asarām. Šī nedēļa un pat šodiena nodarīja man pāri, kā rezultātā pārdomas par skolas izvēli..
līdz mājām asaras nenožuva.. ieejot istabā, mammas jautājums- kas noticis? Atbildes vietā atkal izlaužas asaras.. jautājums vēlreiz, bet atbildes nav.. pēc kāda brīža paskaidrojums un mierinājums, vēl vairāk asaru. Un arī mammas piekrišana par skolas maiņu, bet viņa lūdz, lai apdomājos vismaz līdz gada beigām. Nevajagot sasteigt. Bet labāk neklātiene Rīgā, nevis sabeigti nervi..
vabūt tas viss ir pārlieku lielo emociju rezultatā, nezinu, bet tam visam bija jāizlaužas ārā. Arī šobrīd. Nu laiks rādīs. Solījums šo gadu līdz pavasarim izturēt.