pēc dziedāšanas..
Šodien atkal mazliet padziedāju, nu jau vairāk varēju nodziedāt kā pagājušajā reizē pirms balss atkal aizkrita. Un zīmīgi, ka atkal dziedot "You're beautiful". Nu kas man ar to dziesmu ir? Vai tiešām būs jāpiekrīt par to psiholoģisko efektu? Nē, bet diez vai..
Ar skolotāju ar sākām gari un plaši runāt par to, kāda īsti ir māksla un ko tā no cilvēka prasa. Un jāsaka, tā prasa diezgan daudz, pat pārāk..jo, lai tu būtu pēc iespējas labāks, tev ir sevi jāatklāj pilnībā, tev ir jāatkailina sava dvēsele, ir jābūt patiesam..kaut gan ikdienā ir tieši otrādi, ir arī jāslēpjas..un man pašlaik ar to atklāšanos cilvēkiem ir tā pagrūtāk, es nezinu,kāpēc man tas nesanāk, bet tas ir tik ļoti nepieciešams...jo dziedāt- tas ir kaut kas īpašs, tu izsaki sevi visu, bet man vēl nesanāk..tehniski es dziedot perfekti, bet emocijas, emocijas..man jau pat pajautāja, vai es vispār mākot tā pa riktīgam lamāties, ar trīsstāvīgiem vārdiem, vai arī pat lamājos ar pareizi izvēlētiem vārdiem. Es dziedot pārāk pareizi..Velns ar arā, vai man nebūtu jūtu?! Nē, taču! Ir, bet kāpēc tās grib slēpties?!