Tā nu ir sanācis, ka es tevi negribu. Protams, neesmu tevi pārstājis mīlēt, jo tas nenotiek vienas nakts laikā. Esmu taču ieguldījis pamatīgi daudz enerģijas tevis atrašanai un iegūšanai. No tūkstošiem sieviešu biju izvēlējies tieši tevi un savu lēmumu pieņēmu, kārtīgi apsverot visus plusus un mīnusus. Tu esi, un ceru, ka būsi mana vienīgā uz mūžiem.
Tu esi tikpat skaista kā tad, kad pirmo reizi tikāmies, ja ne vēl skaistāka. Tu esi rūpīga, nobriedusi, par sevi pārliecināta sieviete. Tu esi gudra, un nekad tevi neesmu pieķēris sliktā garastāvoklī. Esmu tev pateicīgs, ka mani cieni un pasargā no visa sliktā. Sanācis gan ir tā, ka cieņa nav tas noteicošais kaislei un neprātīgai mīlestībai. Kas tad ar tevi ir noticis? Tu veltīgi raudi. Man nav mīļākās, es neizklaidējos pirtīs un neaizraujos ar gadījuma sievietēm. Saproti, esmu no tā izaudzis. Mani tas neinteresē. Man esi vajadzīga tieši tu un neviena cita. Mīļa, jūtīga, salda, gādīga, mana un tikai mana. Bet kur viņa palikusi? Mani satiek neatkarīga, ambicioza un traka skaistule. Vēlos tevi noskūpstīt, bet tu, kā vienmēr, pagriez galvu, un maigu apskāvienu vietā es saņemu kārtējo nepatīkamo noraidījumu. Es prasu: „Kā pagāja diena, mīļā?” - bet tu esi aizņemta ar mikroviļņu krāsni un it kā diētisko, bet neveselīgo uzturu. Domāju, kāda velna pēc man vajadzēja pirkt to agregātu un liegt mums izbaudīt normālu mājās gatavotu ēdienu. Pienāku un mēģinu tevi samīļot. Manas rokas ierasti noslīd gar taviem gurniem, vēderu un krūtīm. Tev ir skaistas krūtis! Gribu noskūpstīt tavu vēderu, ieritināties tev klēpī un glāstīt tavus maigos matus. Bet man atkal degunā iesitas parfimērijas smarža. Kas ir noticis ar taviem matiem? Ak, jā. Atvaino. Tā ir tava frizūra. Laka. Matu želeja. Un vēl nezin kas... To visu jau it kā varētu arī palaist gar ausīm. Tu taču par sevi rūpējies, un tas ir svarīgi. Tu esi burvīga. Bet tajā brīdī, kad tevi glāstu, aukstā tonī pateikt: „Vai šodien nopirki kaķu barību?” ir visnotaļ kaitinoši. Tā patiesībā ir milzīga problēma: gandrīz katru dienu satiekoties kaut ko pārmest otram. Galvenais jau par sīkumiem. Tu jau taču varēji piezvanīt un atgādināt. Bet tev daudz patīkamāk ir mani kaitināt. Varbūt tas tevi pārsteigs, bet tavas morālās pretenzijas mani nogalina kā vīrieti. Nevienam nepatīk justies vainīgam. Un tad, kad tas viss kļūst par ikdienu, es nespēju pretoties. Mani nevajag audzināt kā tādu suni. Es neesmu puika, esmu jau sen pārdzīvojis paša mātes aizrādījumus. Un tu ar savu rīcību tagad viņu ļoti atgādini. Bet vēlāk... vēlāk būs pavisam par vēlu. Es pārstāšu pat mēģināt tev izpatikt. Kāda no tā jēga? Tu taču noteikti atradīsi, ar ko mani atkal patramdīt. Es taču esmu vīrietis. Ir taču vairāk nekā skaidrs, ka es kaut ko aizmirsīšu vai neizdarīšu. Patiesībā es nevis aizmirsīšu, bet man tas šķitīs nesvarīgs attiecīgajā brīdī un tāpēc neko lietas labā nedarīšu. Es esmu tāds, kāds es esmu. Esmu pieaudzis, stabils cilvēks. Kādu laiku es ļāvos rutīnai un mēģināju ko darīt lietas labā. Godīgi izpildīt vīra pienākumus. Un tas viss, lai lidotu, lai mīlētos, lai būtu mīlēts. Es mēģināju izpatikt, lai darītu tevi laimīgu. Bet tagad... atvaino. Pēc tā, kad tu sāki savu neapmierinātību parādīt, mani fiziski atstumjot, kaut kas manī apstājās. Kaut kas nomira. Tu mēģināji mūsu vienotību, kaisli un erotiku izmantot sava labuma panākšanai. Tu man kļuvi sveša. Tu mani vairs neinteresē. Es no tevis varu iegūt neko vairāk kā no jebkuras citas sievietes. Vai ir iespējams to visu vērst par labu? Droši vien. Es taču joprojām meklēju izskaidrojumus un vēlos būt saprasts. Tas nozīmē, ka kaut kas manī vēl ir palicis. Varbūt tā ir cerība...