kaut kas no vakardienas gulētejamā laika emocijām...ar smaidu! : )
Tas viss ir beidzies-
viens mirklis un bums-rozā ziepju burbuļa vairs nav. Tas nokrita zemē un nu tā vairs nav. Tas pārplīsa un vienkārši izzuda...čuš..
Bet piezemēšanās nebija nemaz tik sāpīga. Arī tas bija viens mirklis. Lai arī nebija ne izpletņa, ne instrukciju, ne konkrētas nosēšanās vietas, viss bija veiksmīgi.
Mazlietiņ jau viņa sasitās, zilums tomēr palika, bet nekas vairāk...zilumi arī ar laiku izgaist, paliek tikai atmiņas par to,kā tie iegūti.
un tagad viņa smaida, nemaz netēlojot, jo saprata šī brīža īstenību. Viņa nav vienīgā, kas alkst pēc kāda tuva, mīļa cilvēka, tādu ir daudz. Un viņai nav tiesību atņemt kādam to, kas nemaz varbūt nav domāts viņai. Ja tā, viņa nolēma, ka uztvers to ar smaidu, jo visi taču ir pelnījuši laimi.
Un tas nekas, ja nobrāzuma vieta mazliet sāp..Tam tā ir jābūt..sāpes pāries, bet būs atkal jauni kritieni, jauni zilumi, bet tie viņu neatturēs no dzīvošanas tā, kā viņa to vēlas..Viņa vēlas būt līdzīga putnam- lidot augstu zilajās pavasara debesīs, dziedāt un smieties no visas sirds, no laimes, bet viņa arī negrib būt putns- vientuļnieks. Viņa vēlas tādu pašu putnu, kas kādu dienu piekļautu savus spārnus viņējiem un teiktu: "Lidojam!"
Un putni lidotu..kopā tomēr drošāk un interesantāk!
Bet pagaidām? Pagaidām viņa mācīsies lidot viena, lai tad,kad viņai piedāvās lidojumu, viņa nenobītos un piekristu..
Būrīša durvis ir vaļā, nebaidies lidot, pavasaris jau tevi gaida! :))