Zāļu tēja no savas jaunās mega krūzes,arī piparkūku maisiņa saturs pakāpeniski sarūk (par kalorijām šobrīd nedomāsim) un tagad atkal ir labi. Pēcpusdienā vienu brīdi uznāca, kas nesaprotams - apnikums, pelēcība, nekā negribēšana.. bet mazliet svaiga gaisa, nesteidzīga pastaiga un valodu kursos jau smiekli bija atpakaļ. Brīžiem uznāk tā - nekā. Pat nezinot iemeslu. Bet galvenais jau neļaut tam ieilgt.

Tagad štukoju aktivitātes sestdienai un paralēli cenšos izdomāt, kas būtu ātri/vienkārši pagatavojams latviešu nacionālais ēdiens no šeit pieejamajām sastāvdaļām un ko nebūt ne ar kulināres dotībām apveltīta persona varētu uzmeistarot, respektīvi, nesabojājot poduktus, nenoindējot citus un nesabojājot iespaidu par latviešu virtuvi. Nekas nenāk prātā.

Un ļoti nepatīk nerēķināšanās ar citiem. Ja reiz norunājām, ka šodien beidzot filmēsim video prezentācijai, tad, ja netiec, laicīgi pabrīdini. Citādi, kad pa visu lietu, apkrāvies ar nepieciešamajām lietām ierodies skolā, tev ar smaidu sejā tiek paziņots - ups, man šodien citas lietas, varbūt rīt? Un stiep nu atkal visu turp - atpakaļ.

Tā apkures sistēma jeb tās neesamība mani nobeigs. Sēdi divos džemperos pie sildītāja un vienalga salsti nost. Pilnīgi dusmas, bet neko jau nevar mainīt.

Šobrīd prāts uz visām pusēm. Tik daudz ko gribas paspēt, bet tik daudz kas sakrīt vienā laikā. Nākamnedēļ jau bija paredzēts beidzot apciemot Doru Lisabonā, bet šodien international office atsūta ziņu par Ziemassvētku vakariņām, kā arī vakariņas kopā ar assessoria kursu.. kā lai nokļūst divās vietās vienlaicīgi?