krikumi
Lietus, vējš, pērkons, zibens. Nemīlīgi auksti. Mandarīni un kakao. Un sajūta tāda, ka kaut kas pietrūkst. Grūti pateikt, kas. Bet sajūta tāda. Bet varbūt pie vainas vienkārši lietus. Tiesa gan, rudenim piestāv. Krāsaino lapu piebiris parks, kur savā nodabā nesteidzīgi pastaigājas pāvs. Un tā rūgtenā smarža un svaigais gaiss. "Pēc lietus ir vieglāk".
Vakarnakts ballīte bija izdevusies. Mazliet par daudz vinho do Porto un Jameson pie Raiko, kurš izrādās dzīvo blakus ielā. Ilgāku laiku neredzētās Ulli un Klāra. Dejas, daudz deju un forši cilvēki. Porto naktī. Un Aliados bērniem uz svētkiem būs karuselis. Tāds,kurā es arī vienmēr esmu gribējusi izbraukt. Lai tik pamēģina neļaut.
Un, jā, Lubo gan uzkrita uz nerviem. Fuck off! Neesmu mazs bērns, kurš jāvaktē un kuram jāseko ik uz soļa un jāsūta sms "Where are you?", ja vienkārši gribas būt ar citiem, kuram jāvelta tāāādi apvainotie acu skatieni, kad dejoju ar portugāļu puikām. Kā atpakaļceļā risinājās saruna, tad šis savā ziņā esot uz viņiem greizsirdīgs. Come on, es neesmu viņa meitene un neesmu devusi ne mazāko iemeslu domāt, ka viņš mani interesē kā vairāk. Pietiks man to starptautisko attiecību kādam laikam.
Kad lietus pierimst, no miskastēm ielu malās paveras visai labs skats. Pilns samests ar vēja salauztiem lietussargiem. Ķīniešu vienreizlietojamie. Manam vakardien iepirktajam saulaini dzeltenajam tāds pats liktenis turpceļā uz bibliotēku.
Svētdien pirmā advente. Gribētos šeit pēc meža smaržojošu priežu/egļu vainadziņu.