Astoņpadsmitais. Lai arī nesvinu, piedomāju. Par mājām, par Latviju. Par vietu, no kurienes nāku. Kurā piedzimu, uzaugu, iemācījos un piedzīvoju tik daudz. Par labo un arī ne tik labo, jo galu galā tas viss padarījis mani par to, kas es esmu tagad.
Un, lai arī cik man šeit būtu jauki (nenoliegšu, ka dažas lietas tomēr sakārtojušās tieši šeit esot un kuru dēļ ar nelielām bažām došos atpakaļ), tomēr mājas ir mājas. Ar savu valodu, saviem cilvēkiem. Četriem gadalaikiem un visām krīzēm, nebūšanām. No sirds - daudz laimes, Latvija!