Vakardienu raksturo tikai viens vārds - pasaka. Un vārda vistiešākajā nozīmē. Devāmies uz tādu vietu kā Almeida, lai piedalītos tādā kā izrādē par vēsturisko kauju starp Franciju un Portugāli. Katram no mums iedeva tam laikam atbilstošus tērpus un ieročus. Tā kā bijām vienkāršie iedzīvotāji, tad nekas vairāk kā dakšas, kapļi un rungas mums netika. Izdomāts bija fantastiski - visi karavīri, ieroči, lielgabali. Tādā skatā nostaigājām pa pilsētiņu visu dienu, jo kauja notika tikai naktī, kad iestājās tumsa. Arī tolaik.
Vārdos neaprakstīt tās sajūtas, kas pavadīja visas dienas garumā. Mierpilns smaids nenozuda no sejas ne mirkli. Vismaz 5 cm virs zemes. Vēsturiskā pilsētiņa, cietoksnis, mūra sienas, mēs visi tērpos, mūzika.. un noslēgumā vēl kauja un zvaigžņotas debesis.
Nebūšu oriģināla un atkārtošos - līdz šim noteikti mana labākā vasara. Vēl atlikusi viena nedēļa.