Tādos brīžos tu saproti, ka svarīgākais esi sev pats. Tikai un vienīgi. Un tādos brīžos negribas nevienu laist sev klāt. Prom! Škic!
Sāp, ka esi vienaldzīgs un lieks. Vismaz tāda sajūta. Ja pat īsti nav intereses par to, kā veicas skolā, kādi uzdevumi, kādi vērtējumi. Tāda kā vienaldzība. Varbūt tā izpaužas attieksme kā pret pieaugušu cilvēku. Nezinu, varbūt. Bet varbūt man joprojām gribas palepoties ar labu atzīmi, sasniegumiem, labi padarītu darbu. Bet izskatās, ka nevienam tas vairs nerūp. Sāp.