Šodien izvācos arī no kojām. Tā mantu kravāšana, izvākšana no plauktiem, skapjiem. Tāda jokaina sajūta - ka atkal kaut kas ir beidzies. Īpaši, kad visas bildītes un lapiņas ņēmu nost no sienām. Jau tagad kaut kas trūkst. Un zinot, ka atpakaļ tik drīz vis neievākšos.. Bet zinu, ka pusgads paies ātri. Šis jau paskrēja tā, ka ne attapties. Ja tā padomā, jau otrais gads teju aiz muguras. Un tad vēl viens un vēl viens un, skat, diploms jau kabatā.

Mājās istaba tagad kā kara lauks. Mantu lērums. Kas tik gada laikā nav sakrājies! Savākusies kā tāda pele. Tagad tik visam jāatrod sava vietiņa.
Mājās. Tā savādi skan. Jo es laikam šeit vairs nejūtos īsti kā mājās. Jāiedzīvojas. Jāpierod no jauna.
Bet Valmiera. Miera pilsēta pavisam noteikti.

Un, prombraucot, viņam nevajadzēja mani apskaut. Iekšā notrīcēja.