Cilvēki, tāpat kā lietas, priekšmeti, drēbes, apnīk un nonēsājas. Vai arī to ir sakrājies tik daudz, ka pašam nav vietas un palicis grūti elpot. Jātaisa lielā pavasara tīrīšana un revidēšana, tikai izmest kaut ko pavisam ārā ir ļoti grūti. Vieglāk jau ir nolikt malā. Lai pastāv vēlākam laikam- a ja nu noderēs. Bet nenoder taču! Trūkst pirmā svaiguma un nepazūd sildītas vakardienas zupas sajūta. Saņemties izmest uzreiz un pavisam. Nedomājot un nežēlojot. Jo vietā vienmēr nāks kas cits. Agrāk vai vēlāk.
Šodien sāku. Daudz lietu jau izmests. Ar katru nākamo paliek vieglāk. Un šobrīd ir tā, ka it kā vairs nav vairs no kā atbrīvoties, palicis vien vajadzīgais. Taču iepatikās process. Un vieglāk elpot. Un jau kādu brīdi trinos apkārt, meklēju, ko vēl varētu izmest. Izmest, izmest, izmest.. tāds jauks vārds.
Palicis vēl viens stūrītis. Izmest vai atstāt ar domu, ka vēl var noderēt? Jo ar cilvēkiem tāpat kā ar lietām..

Ārā turpinās fantastiska ziema. Šodien man patīk. Acis žilbst no saules apmirdzētā sniega. Agrs rīts, lielā tīrīšana paveikta, nu var iet laukā uzkrāt spēkus un smelties enerģiju. Kā jau saules baterijai tas pieklājas. :)