Ar nepacietību gaidu, kad atsāksies dejas. Pietrūkst dikti, dikti.
Mēģinājumus pie Agra- pie tā paša, kurš Daņiļēvičs, ne pa kam negribu laist garām. Būs grūti, bet forši.

Ar dejošanu jau ir tā- kad izdari, pārvari, tad ir tik kolosāla sajūta. Tā bija ar klasiku. Riebās. Pagalam nepatika. Bet tagad..tagad pat pietrūkst stangas, spoguļi, čībiņas un kurnēšana:"priekš kam tas viss vajadzīgs". Tagad novērtēju, ka tas viss man bijis. Daudz devis.
Un, ja reiz esi sācis dejot, tad arī turpināsi. Pavisam prom nevaru aiziet. Jā, gadu nedejoju vispār neko, teicu, ka pietiek, bet bija sajūta, ka kaut kas tomēr pietrūkst. Un redz, atkal esmu atpakaļ.