Vakara cīņa ar sevi. Ar iekšējām balstiņām.
Vienu, kas saka:"Nu beidz, tikai vienu reizīti. Pēdējo. Kas no vienas reizes notiks. Taču nekas."
Un otru, kas saka:"Ar vienu reizi arī viss atsāksies. Nē, nevajag."
Vienu brīdi likās, ka tūlīt, tūlīt uzvarēs tā neatlaidīgā, uzstājīgā pirmā balstiņa.
Bet šoreiz otrā izrādījās spēcīgāka. Šoreiz un visas pārējās reizes, kas būs vēl priekšā.
Cīnīšos zobiem un nagiem, bet uzvarēšu.
Zinu, ka robeža, uz kuras balansēju ir ļooti smalka. Trausla kā ledus pavasarī.
Atliek vien stiprāk uzkāpt, līdz atkal būsi tur lejā.
Vairs negribu. Pietiekami ilgi esmu tur dzīvojusies, cīnījusies, rāpusies uz augšu, kritusi atkal lejā, atkal rāpusies. Uz riņķi vien.
Šobrīd turos virs ūdens. Grūti, bet jānoturās.
Citādi nedrīkst, ja grib dzīvot. Jā, dzīvot.