Kaut kā tā uz skumīgas nots vakar beidzām svinības un atvadījāmies līdz jaunajam gadam.
Kaut kā jocīgi. Pietrūkst jau tagad man šo cilvēku, kaut pagājusi vien viena diena.
Uz brīdi izpaliks jūgšanās nost 208tajā, ikvakara/iknakts tradīcija dziedāt uz balkona ietinoties segās, sirsniņas kratīšana, smiekli un visa pārējā. Manas jaukās.

Svētku sajūta..hmm, pagaidām nav. Bet nu to norakstu uz nepārtraukto skriešanu un visa kā darīšanu. Nav īsti miera un laika sev. Nav laika klusumam un mieram. Bet būs. Pavisam noteikti. Vismaz uz svētkiem. Apsolos noskatīties "Kaķīša dzirnaviņu" pasaku, izlasīt "Mazo princi", sākt adīt šalli, apciemot omīti, izgulēties un kaut nedaudz atpūsties.

Un jā, kaut nu veselais saprāts mani neatstātu un es nepieteiktos uz vēl vienu darbu. Citādi būs daudz par daudz.

Un jā, lai kaut ko iegūtu, kaut kas arī jāpazaudē. Un, kaut kā vietā vienmēr nāks atkal kas cits. Tā arī šoreiz. Pazaudētā taureņa vietā iegūti divi. Pēdējais no tiem tagad vismīļākais un visvērtīgākais. Zelta.