Darba nedēļa beigusies. Tagad brīvā un tad atkal.. baigā vasara, jo brīvajā nedēļā gribas vien izgulēties. Bet nu gan jau. Ir labi tā, kā ir.
Par Norvēģiju joprojām nav laika uzrakstīt. Nav tas īpašais fīlings. Bet būs. Un tad.

Bet viens ir skaidrs- braucienā biju es pati. Beidzot. Jo apkārt laikam bija īstie cilvēki. Starp tiem dažiem 16, 17 gadīgajiem sajutos es pati. Viņiem bija vienalga, ko citi padomās. Viņi bija brīvi. Un tāda biju arī es. Bērnu parki, batuti, sacīkstes ar spēļu mašīnām, spilvenkaujas, šūpoles.. un neviens neskatījās uz mani kā pajocīgu, kad es piedāvāju un kad man piedāvāja šāda veida izklaides, kā nereti tas gadījies ar saviem vienaudžiem. Viņos vēl ir tas.. tas bērnišķīgums, tā pasaules uztvere. Arī man. Un tāpēc ar viņiem bija tik labi. Bet ar gadiem tas pazūd. Lielākajai daļai. Bet man negribas. Es joprojām esmu tāda. Man tas ir nepieciešams. Karaoke nakts garumā šķībi, greizi, nepareizi. Alus bundžu mešana pa logu. Gulēšana autobusā uz grīdas. Viena spilvena dalīšana. Pusdienas Stokholmas zālājā, ālēšanās uz prāmja klāja. Un vēl un vēl.

Un jā, viņš. Tauriņi lido, bet.. šī tomēr būs lauzto siržu dziesma. Ja vien.