ai, ja tai varētu pavēlēt, es būtu laimīgākais cilvēks uz pasaules. Un tādi būtu arī vēl daudzi citi. Bet zini, tieši tādēļ ir tik nolādēti sāpīgi interesanti dzīvot, jo nekad nav iespējams uzzināt, kas notiks nākamjā mirklī... Katru minūti kāds iemīlas nepareizajā cilvēkā, katru minūti kāds mirkst asarās un katru minūti kāds nododas baudai... Tu domā, tas viss būtu iespējams, ja mēs spētu pavēlēt savām sirdīm... Ne puse no tā visa...
Un es esmu pat pateicīga tai, ka tā sāp, jo tā tikai parāda, ka es esmu dzīva, jo es jūtu...
Nu gan izplūdu garā runā :) Bet es varētu vēl runāt un runāt... Fonā skan tik smeldzīga dziesma par mīlestību, sāpēm un izmisumu un tā mani vienkārši iedvesmo...
Kādēļ dziesmu vārdi tik sasodīti bieži sakrīt ar emocijām?...