dziesma par mani...
Vārdi izskan klusi čukstot,
Nevienam nesaprotot to,
Kā balta siena manā priekšā,
Kā, lai tagad atzīstos.
Tik daudz jau pateicis es esmu,
Bet nesaprasts es tik un tā-
Nav jēgas skaļiem vārdiem tādiem,
Kas izskan tālā klusumā.
Velti runāt, ja var klusēt,
Nedomājot ne par ko.
Uz brīdi atslēgties no visa,
Tevi acīm apglāstot!
Klusumā reiz ieklausoties,
Nevajag man vairs nekā.
Viss, kas izteikts skaļos vārdos
Mirkli brīnišķo sabojā...

Nerunā, ja tev nav ko teikt,
Padomā pirms tālāk steidz!
Nerunā, ja tev nav ko teikt,
Padomā pirms tālāk steidz!

Es baidos apmaldīties vārdos,
Ja man tos skaļi izteikt nāktos-
Es labāk sēžu klusumā
Es baidos apmaldīties vārdos,
Ja man tos skaļi izteikt nāktos-
Es labāk sēžu klusumā!