mazliet vēl..
Kamēr piektdienas dienā tikām no centra līdz Juglai, paspēju iemigt un tā labi pasnaust. Bet skats, kas pavērās, piepeši pamostoties no vienas tantes piebakstīšanas (viņa, redz, sadomāja man blakus sēdēt), bija neaprakstāms. Daudz, daudz baltu gulbju! Pasaka. Šādi mazie mirklīši ir ko vērti. Uzreiz tā gaiši un priecīgi palika.
Un kāpēc es visu laiku gribu lietot "un"?!