Ne tik sen.
Iedvesmojoties no aleja, lieliskas un interesantas sievietes, kas manā drauglistē izceļas ar gaišu ceriņkrāsas rāmi.

Kad man bija 6 gadi, es "mācījos lidot". Izlidoju no salauztām šūpolēm un traucos pretī debesīm, bet nobremzēju ar galvu turpat betona plātnēs. Kad man bija 8 gadi, es iesitu riebīgam klasesbiedram pa nesen operētas aklās zarnas šuvi, lai viņš aizvērtos. Piņkšķēja kā tāds ņerga. Kad man bija 15 gadi, man bija labi draugi, pasaule likās skaidra un saprotama, bijām mēs - melnie, nesaprastie un foršie, viņi - seklu stulbeņu bars, un pārējie, kas izturējās neitrāli vai nepazina mūs, un mēs nepazinām viņus. Tagad man ir 17 gadi. Visas manas melnabaltās bildītes ir izsmērējušās pa sienām pelēkā žļurgā, lai gan šo to saprotu arī labāk nekā agrāk, manas domas ir nesalikta mozīka, esmu aizkodusi teju vai visus Ēdenes ābolus un jūtos tāpat kā toreiz, kad mācījos lidot. Varbūt kādreiz tomēr iemācīšos.