nu, tev taču arī ir tā gadījies, ka tu kaut ko it kā diezgan skaidri zini, esi sev nopamatojis balsototies uz drošiem faktiem un loģiskiem secinājumiem, bet kaut kur iekšā tomēr ir palicis tāds mazs, balts šaubu tārpiņš, kas diendienā skrubina tavu pārliecību, nu un tad tu izdomā, ka ir taču kaut kā jātiek skaidrībā, lai pavisam droši zinātu to, ko tu it kā jau zini.

[varbūtu tu nevari saņemties tā diezgan ilgi, atrodod visādus aizbildinājumus, kāpēc vēlāk un ne šobrīd, bet īstenībā jau tu zini, ka tās ir tikai bailes, bailes no kaut kā, kas teorētiski nemaz nedraud, bet ja nu tomēr to, ko tu "skadri zini" tu esi tikai sev ieskaidrojis, pārliecinājis sevi, faktus un loģiku pievilkdams aiz ausīm? bet vienreiz tik un tā jāiet un jāpārliecinās, varbūt pat ne vienmēr labāk agrāk nekā vēlāk, lai nu kā... ]

un tad tu pāliecinies, un esi pavisam drošs par to, par ko it kā jau biji. un neviens vairs neskrubina tavas smadzenes tā, ka reizēm bija grūti naktī pagulēt .