ok, pacentīšos.
1)paviršs viņš ir domāts - tb, gandrīz visi aktieri neprofesionāļi. Atļaušos citēt vienu recenziju: "režisors nav būvējis klasisko drāmu (ko būtu loģiski darīt traģēdijas atainošanā), bet pasniedzis to visu kā izklaidi." Tāpēc arī garie skati, kur kamera vnk pavada to vai citu varoni. Šajos skatos galvenā uzmanība vispār bija jāpievērš nevis konkrētajam varonim, bet tam, kas norisinājās fonā - tur bija parādīta visa vidusmēra amerikāņu skolnieka dzīve.
Prikols ir tāds, ka eiropas publika varēja arī nesaprast šito ideju, un tādu pasniegšanas veidu raksturot kā "garlaicīgu un nenostrādātu", jo viņi pieraduši pie "filmas kā filmas". Bet Amerikā ir tā, kā viņiem viss ir viena izklaide un viss tiek padarīts par izklaidi. Tas bija domāts kā tāda melna ironija - padarīt arī traģēdiju par izklaidi, tāds kā brīdinājums amerikāņiem. Tāpēc arī realitātes šova tipa operatora darbs.

2) Filmās par "labajiem" un "sliktajiem" parasti ir šādas šabloniskas konstrukcijas:
a) sliktie ļļļļauni nešķīsteņi un nabaga upuru skatītājam ir ak-vai-cik žēl, parasti beigās uzrodas arī kāds varonis glābējs.
b) labie "paši vien uzprasījās", mums tiek rādīti sirdi plosoši slikto motīvi, kas šķietami pavērš ainu kājām gaisā - ka labie ir tie īstie sliktie, vai kā tamlīdzīgi.
c) slikto persona tiek rādīta divās šķautnēs, ka no vienas puses šams ir jauks un sakarīgs, bet no otras - aijaijaijaij.