Apkures iekārtas.
Interneta deficīta dēļ nevaru lasīt pat savu frendlisti un rakstīt commentus, e-kafejuškās plēš bargu naudu :\ Es biju gribējusi rakstīt par viskautko: par mizantropiju, kas mani pārņēma 1. maijā, par altruisma neģēlīgajām cilpām, kurās tik tikko nesapinos, par to, ka mana galva brīžiem šķiet plastmasas pudele esam un par radiatoriem, bet tie bija drūmi un neinteresanti savārstījumi.
Vispār, par radiatoriem tomēr vajag.
Lūk, nesen (pirms dažām dienām) bija tā. Sakarā ar gatavošanos Kedu Saietam, man it kā bija kaut kas uznācis; atgriezusies vēlēšanās kaut ko darīt, darboties, nesēdēt dīkā ar rokām klēpī skatoties lieliskāko realitātes šovu - “Pasaules degradācija un pakāpeniska bojāeja”. Bet kaut kas nav tā, kā bija. Bija palikusi tā tizlā derīguma termiņa pārsniegšanas sajūta. Kā vecs, ļaužu un Dieva aizmirsts radiators, kurā ilgi stāvējušai d[m]uļķīgais, kaļķainais ūdens nomainīts ar tīru, čut vai destilētu. Bet caurules palikušas vecās, tās vairs nevar atjaunot. Visticamāk, šis ūdens tad nu arī cirkulēs pa korozijas saēstajiem radiatoriem ar nolupušo krāsu (opā, [pār]krāsoties taču es varu), kamēr nepaliks tikpat duļķains un sarūsējis kā iepriekšējais.
Poētiskāk to varētu nosaukt par “dvēseles labirintu” vai kā tamlīdzīgi, taču liekas, ka manai nesmalkajai būtībai (a kā es zinu, kāda ir mana būtība..?) vairāk atbilst tieši šāds, vēl padomju laika simbols - vecs, nodilis radiators.

Lielu daļu šī vervelējuma depresīvās noskaņas kliedēja nākošajā txt aprakstītie notikumi, taču man palika viela pārdomām. Varat mani apsveikt ar atgriešanos starp dzīvajiem.

PS. Varat apskatiit juuzerbildes, kameer veel neesmu atkal nomainiijusi.