autumn
Dzīvot īsti nav jēgas. No otras puses, nav arī īsti iemesla pārtraukt to darīt. Gluži pretēji – viss ir daudz maz kārtībā un viņai klājas itin labi. Ir labi draugi. Tai pat laikā nevienam no viņiem viņa nav tā īsti vajadzīga, ja nu vienīgi labākajai draudzenei.

Kaut kur dzīvo arī cilvēki, kuru dzīvēm ir jēga, mērķis vai vismaz virzība. Uz brīdi prātā ienāk doma, ka varbūt šī piepildītā cilvēka tēls ir vien kārtējais reklāmas industrijas izveidojums, kamēr tā reālais prototips ir izmiris kā dinozaurs, tomēr nē, viņa taču pat pazīst dažus šādus cilvēkus – spējīgus, mērķtiecīgus, tādus, kas nesaviebdamies stājas pretī dzīves grūtībām. Varbūt tur arī bija tā vaina – viņai dzīves grūtības lielā mērā bija gājušas secen. Ja neskaita, protams, to vienu. Taču jebkurš prātīgs cilvēks, kuru liktenis sukājis ne pa jokam, uzreiz pateiktu, ka tā ir gluži memlīga ņerkstēšana, dzīves sīkums, kam aiz bezdarbības pievērsta pārlieku liela vērība.

Galu galā nāca doma, ka jābeidz padirst jaunība, beidzot jāsāk darīt kaut kas lietderīgs. Kas tad bija “lietderīgs”? Darīt kaut ko radošu. Atrast darbu. Bet darbu viņa jau meklēja, turklāt pavisam nopietni. Tātad kaut kas radošs... Tikpat labi viņa zināja, ka, atnākot mājās, tās dažas stundas, kas palikušas līdz gulētiešanai visdrīzāk stulbi nomudakosies – labākajā gadījumā lasot grāmatu (kas varbūt nebija nemaz tik stulbi), sliktākajā - dirnot pie datora monitora un klausoties drūmu mūziku. Var jau būt, ka padarīs arī kaut ko ar mācībām saistītu. Mācīties nebija slikti, daļēji tas deva šķietamu attaisnojumu eksistencei tuvāko četru-sešu gadu garumā, ko iesākt ar savu dzīvi pēc tam, viņai nav ne jausmas. Pirms četriem gadiem viss bija rādījies pavisam citādās krāsās – viss bija stilīgi un aizraujoši un wīī, par tālo nākotni netika daudz domāts, bija prieks par tagadni. Zināms, ka četru gadu laikā cilvēks var stipri izmainīties, taču izjust to uz savas ādas ir kas cits.

Tiesa, pastāv cerība, ka šo gadu laikā jausma varētu rasties. Viņa taču nebija ne stulba, ne neglīta, reizumis uzdzirksteļoja šāds tāds talants, jebkurā gadījumā viņai tīri labi padevās apgūt jauno un izpildīt tehniskas, pat visai smalkas, lietas, kur vajadzīga mēreni radoša pieeja. Viņai piemita spēja nekrist galējībās un diezgan laba humora izjūta. Uz šādas bāzes tīri teorētiski varēja uzbūvēt normālu dzīvi. Tomēr faktiski tas lāga nepadevās. Viņai likās, ka zina, kas tad nav kārtībā, bet tas bija dzīves sīkums. Vai arī nezināja. Trūka motivācijas kaut ko radikāli mainīt, kāpt uz nākamā pakāpiena, vienalga, vai tas vestu augšup vai lejup. Spējas (vai tomēr vēlmes?) pārkāpt kaut kam pāri, spējas paskatīties uz visu kopumā, “mazliet no augšas, ne aiz iedomības”.