Alegorija par Sniegbaltīti
...un lejiet pār mani savas neizpratnes upes, kas šķiet Pasaules Plūdi esam, bet apsīkst tiklīdz beidzas ieganstu lieti, tomēr tas netraucē jūsu maldu okeānam kļūt jo dienas, jo dziļākam, nogremdējot pēdējo Atlantīdu, kur vēl bija kas patiess, lai arī šķīstais un saprotamais nogrimis bija jau sen. Un metiet uz mani savas mežģīņu dusmas, kas sadeg jau saskaroties ar mūsu planētas skābekļa/slāpekļa atmosfēru un pelēkzila stikla drumslām. Tāpat, kā novecojušai politiskai sistēmai celts piemineklis, kas kritis negodā un tiek apmētāts ar akmeņiem un aprakstīts ar luminiscentu krāsu baloniņiem, nejūt neko, jo ir no akmens, lai gan varbūt apzinās notiekošo. Bet viņam ir vienalga. Tāpat, kā nāvīgi sašauts putns priecājas par pēdējo lidojumu pretī zemei. Tāpat arī vārdu šķembas nenodara neko, ja tām neuzkāpj ar kailu kāju [nestaigājiet bez apaviem] pārklājas ar kādu citu nenosakāmas izcelsmes slāni.
Īstenībā Sniegbaltīte tā arī palika guļam savā stikla zārkā, mūžam skaista, mūžam balta, un viņa bija novietota muzejā, lai visi varētu papriecāties par viņas skaistumu, par zināmu samaksu, protams. Viņa bija kā pierādījums tam, ka bija citi laiki un viņai nelaimējās nokost saindēto ābolu tajā dienā, kad viss mainījās un pazuda gan visi septiņi rūķīši, gan prinči baltos zirgos. Pamāti vienkārši atzina par nepieskaitāmu un ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, un jābrīnās, ka kāds neiedomājās Sniegbaltītei izdarīt sekciju (kas par to, ka tas tikai letarģiskais miegs, nevis bioloģiskā nāve?) Bet viņa stāvēja muzejā uz marmora postamenta, kamēr arī viņu neapplūdināja maldu un apātijas okeāns. Tomēr nostāsti par viņas skaistumu saglabājās, tie kļuva par mītiem, mīti – par leģendām [špikojam no Gredzenu Pavēlnieka] un jau mūsdienu pašapmierinātā, popkulturālā sabiedrība, kurai netīk skatīties tālāk par patīkamo, vau-faktoru ietekmē sataisīja salkanu pasaciņu ar laimīgām beigām, nenojaušot, ka varbūt šinī pat mirklī īstenībā staigā Sniegbaltītei pa seju.
Bet neviens nekur neaizies, jo mēs visi esam kopā, tajā pašā pašu celtajā krātiņā, tikai daži to saprot, daži ne. Un tiem, kas prot peldēt šajā okeānā ir iespēja [1 pret 199925637] izkļūt laukā, bet daudzi noslīkst, bet tie kas līdzīgi vairākumam šajā necaurredzamajā žļurgā iemācās dzīvot, drīz vien aizmirst pat Sniegbaltītes vārdu, un bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem dod viņas kaulus grauzt saviem suņiem.