tuk
Bezmiega naktī, kad viss ir klusu un salst, un nevar dzirdēt neko citu, atliek vien ieklausīties sevī: savās domās, nemierīgos elpas vilcienos, sirds pukstēšanā. Un tad sāk likties, ka sirds īstenībā ir mazs zvēriņš, kas dzīvo tur iekšā pats par sevi un kuram nemaz nepatīk ribu būris, kurā tas iesprostots. Sirds grib tikt laukā. Izrausties ārā pa muti, kamēr guļu, aiztipināt prom mazām kājiņām, doties prom un dzīvot savvaļā. Bet es gulētu tālāk un vairs nemostos.