es tā, kā Tev ierakstā minēts, esmu savulaik ļoti daudz sevī kliegusi ne tikai sapņos.

vispār tas par to došanu pasaulei ("jo tad tas nāks pretī") ir ļoti tricky, jo ar došanu vien nepietiks, ja iekšēji nebūsi gatavs ne tikai ņemt pretī, bet arī vajadzības gadījumā paprasīt. es šito mācos totāli smagajā veidā, jo esmu augusi un audzināta izteikti spilgtā "do unto others as you would like done unto you", ar konotāciju, ka tas ir īstais un vienīgais, ko vispār drīkst darīt, un, sekojoši, nonākusi pie pārliecības, ka tad, ja nesaņēmu sev vajadzīgo, vienkārši neesmu pietiekami cītīgi devusi, kas, paskatoties racionāli, ir muļķības.

es nezinu, protams, kā ir Tev, bet man vienmēr ir bijusi problēma darīt kaut ko tikai/tieši sev, un tagad, ķeroties pie šī risināšanas, vēl grūtāk saprast/pieņemt, ka tā "rūpēšanās par sevi" nozīmē nevis varēt pašai visu sev nodrošināt vienmēr, bet reizēm arī apzinātu, aktīvu un pat samērā apjomīgu citu cilvēku iesaistīšanu, nevis pieņemot, ka viņi sapratīs un darīs, jo tu esi citiem pats sapratis un darījis citreiz, bet paskaidrojot un palīdzot izdarīt.

nezinu, vai ir gana sakarīgi, lai uztvertu, bet doma apmēram tāda, ka nav nekas slikts darīt citiem to, ko gribētu, lai dara Tev, bet tad vajag šīs savas gaidas kaut kā nokomunicēt - vai arī nedusmoties, ja citi neuzmin, kaut kā tā