Vai mana pēdējā robeža būs "neviens man neiestāstīs, ka viņam ir taisnība, ja mana sirds ar to nerezonē?"
Man tomēr šķiet, ka cilvēka izaugsmes ceļš slēpjas iekšā, nevis ārā. Respektīvi, ja es izgaisīšu gaismas ķermenī, tas notiks nevis tāpēc, ka man kāds ārpus manas ādas man stāstīs "patiesības", bet gan tāpēc, ka patiesības pieredzēšu iekšēji, caur savu pieredzi. Un vispār, stāstīt cilvēkiem, ka uz VIŅIEM attiecas TAVA patiesība ir kinda vardarbīgi. Jautājums, kāda ir TAVA patiesība? Tāpat tā būs īstā un vienīgā, when the time comes. Pārējās patiesības nesīs citi, bet tava būs aizvien tava.
Vēl es preferēju jautājumus pret apgalvojumiem. Dot cilvēkam apgalvojumus, protams, ir aizraujoši, jo tā arī tiek būvēta mitoloģija - no stāstiem. Bet kas man palīdzēs vairāk - Maijas stāstu klausīšanās vai arī man pretī stāvošas līdzvērtīgas apziņas uzdots jautājums man?