agrāk man likās, ka pacietība ir viena no manām stiprajām pusēm. un tomēr ir atšķirība starp spēju paciesties, kamēr mazgadnieks sašņorē savas kurpes vai sapogā kreklu, un pacietību pret lielās bildes virzību un pret sevi.
šovakar vannā apdomāju nepacietību, kādu izrādu pati pret sevi, un palika pavisam skumji, jo es kā vienmēr sevi dzenu uz nesasniedzamu horizontu, uz zaļo zāli žoga otrā pusē (un principā, šobrīd gribētos teikt, ka tā arī esmu padirsusi kādu pēdējo pusgadu stresojot un meklējot sazin kur (lai arī, protams, es apzinos, ka šis laiks ir bijis daudzās ziņās vērtīgs un mācību pilns, UN TOMĒR this is just me rambling on me emoušanz rait nau)) - vietu, kuru sasniegt nav iespējams, jo ir tikai Te un Tagad - un, jo tālāk eju, jo tuvāk sejā iebliež šī patiesība un jo sāpīgāks ir kontrasts. tad liekas - kurš gan būs maigs un iejūtīgs, un pacietīgs pret mani un pienesīs man saldējumu, kad tas stāv augstākajā plauktā, kuru saviem spēkiem aizsniegt nespēju, ja pacietība, kuru izrādu pati pret sevi, ir saspraužamās adatas galviņas lielumā.

protams, kontrasts ir te, lai mani dzītu un bīdītu, un nostādītu fakta priekšā - izvēlēties savu patiesību un stand my ground, bet.. a kad es atpūtīšos? kad es savilkšu galus kopā, sajutīšu stabilitāti sevī un varēšu apskatīt savu patiesību tādu, kāda tā ir?

i deserve better than this. man ir tik ļoti, ļoti apnikušas iekšējās cīņas un konflikti un visas šīs grūtības, kuras visticamāk ir vienkārši tarakāni manā galvā, kuri uzpeld ar apskaužamu sievietes hormonālā ķermeņa regularitāti, bet viss, es gribu dzīvot skaisti pa savam, un laimīgi, un es to gribu un drīkstu, un varu! es esmu nogurusi dzīties un meklēt, un tik reti justies kā mājās, vienmēr ilgoties pēc TĀ brīža vai TĀS vietas vai TĀS apstākļu konstelācijas. es zinu, ka happīness ir te un tagad, un es zinu, ka pienāks dienas, kad vairs nebūs tik grūti būt šeit un tagad, it īpaši vienai, it īpaši ar sevi. tikai kur ir tā atslēga, (nesmuks lamuvārds)? kāpēc es nevaru te un tagad? un kā man varēt?

#humancondition

ir tik, TIK grūti būt pašam ar sevi, es nebrīnos, ka mēs esam gadu simtiem un tūkstošiem ar to vien nodarbojušies kā domājuši visādus uzmanības novēršanas veidus no sevis. good job humanity, now back to being pls.