ak, pilsēta. kā tāds vecs, emocionāli terorizējošs mīļākais, pie kura atgriežoties jau simto reizi pirmie sitieni ir spēcīgi un apdullinoši kā nekad (jo katru reizi sāp aizvien vairāk), bet pēc tam sāc iemīlēt pazīstamos komunikācijas veidus, un tad attopies brīdī, kad domā "ja jau dara pāri, tas tikai parāda, ka patiešām mīl".
bet šodien pēc gandrīz nedēļas prom atgriezos pilsētā, un man pa seju iesita pūļi, daudz svešu un nepatīkamu smaku, psihiskās novirzes, smēķējoša grūtniece ar trīs-strīpas-sānos-bikšainu kavalieri pie sāniem (un kavaliera roka ap grūtnieces gurniem), un saviebtas, apstulbušas un trulas sejas. un es nodomāju - ak, pilsēta, we meet again.

sāku domāt par to, vai pilsētas psiholoģiski neveselīgā vide gadījumā nesakņojas tajā, ka mums - cilvēkiem - vienkārši nav paredzēts tik daudz vienam otru satikt ikdienā, redzēt tik daudz seju, tik daudziem iet garām un neko neteikt. pārāk daudz individualitāšu un pārāk daudz prasību no visiem pārējiem sabiedrības locekļiem, viņu klātbūtnes. pilsēta dara cilvēku vienaldzīgu, egoistisku, nepiesātināmu un neapmierināmu.

or maybe it's just me. katrā ziņā nevarētu teikt, ka šeit un tagad jūtos iederīgi vai labi.

p.s. We’re very fond of the notion of an ever-expanding sphere of understanding. But has anyone stopped to notice that if you have an ever-expanding sphere of understanding, necessarily the surface volume of the frontier of the unknown becomes larger and larger. It’s like building a bonfire bigger and bigger to convince yourself that there’s an awful lot of darkness.
/TMcK