sēdēju tramvajā saulītē un domāju, kā lai sagremo skumjas par pasauli. brīžiem nemaz nav skumji, bet brīžiem tik traki skumji paliek, galvenokārt jau laikam tāpēc, ka verdzība īsti nekur nav beigusies un ka 'civilizētās' valstis neko nedara lietas labā, tajā skaitā tā pati ukraina ir labs piemērs šim.
bet interesantākais jau tas, ka pat zem sāpīgākajām skumjām par pasauli ir kaut kāds underlying miers un gaidas par visu, kas notiek.

divas ļoti, ļoti, ļoti iesaku-filmas:
viena eleganta dok. filma par dimantu melno tirgu āfrikā (un drusku eiropā; caur diplomātisko statusu borderline legālo, ja tā var teikt, tirdzniecību).
otra eleganta dok. filma par to, kā 2009. gadā izskatījās un notika dāņu komēdijgrupas vizīte ziemeļkorejā (šī bija nu traki, traki aizkustinoša on a deep level, tikai prasa paturēt prātā, cik dažādi skatpunkti un dzīvesstāsti piedalās scenārijā).

lieku reizi saliek pa plauktiņiem skatu uz pasauli.
režisors abām viens, neveikli šarmējošs un ļoti drosmīgs dānis, žurnālists.



Encountering children in North Korea is.. the most horrific part of being there. I remember, at one point, we went to the Children's Palace, where the most gifted, intelligent children are kept and trained by the regime. And this very small girl appears in a folkloristic dress, a yellow dress, and she is below the age of 5. I would say she is maybe 4. She has a flute with her, and then she walks across the room to where I am and places herself in front of me, and starts playing this flute. And I can see that she is trembling with fear.. like a terrified rabbit or something. And her eyes are.. It's like the eyes of an 80-year-old who has seen into the very depths of hell.