grūtās pieredzes cilvēki nereti pēcāk vērtē kā īpaši nozīmīgas, ka no tām mācījušies daudz vairāk.
un par riskēšanu.. jā, kā jau tu saki, galvenais ir droša, pazīstama vieta, droša kompānija, kura arī kaut ko no šīm lietām saprot, un tad jau viss čiki! vēl, lai nākamajā dienā nesāpētu galva, ieteicams ceļojuma laikā kādu puslitru-litru ūdens izdzert, ja spēj par to atcerēties.

internetā var izlasīt daudz vērtīgu ieteikumu drošās vides veidošanai.
ir labi, ja ir pieejams kāds mūzikas instruments, ar kuru paspēlēties. ļoti efektīvi var spēlēties ar skaņām un pirkstu bungošanu. zīmēšana ir fantastiska.
nu, tā. :) droša vide patiešām pamats. un pati, pati svarīgākā lieta (ko man arī šīs pieredzes ļoti lielā mērā ir mācījušas) ir ļauties - pat grūtos brīžos, līdzko tu mēģini kontrolēt un neļaut kaut kādas informācijas ienākšanu savā laukā, viss kļūst grūtāks. līdzko atgādini sev, ka ļaušanās ir atslēga uz smooth sailing, tā paliek vieglāk. tāpat kā dzīvē - pat ja notiek kaut kas neprognozēts, laušanās ievērojami uzlabo jušanos tajā situācijā. tā kā pa straumi - ja reiz esi iekritis straumē, ļauj tai sevi nest, un tā izskalos tevi saulainā krastā.

pēc teorijas jau ceļojumu veido set&setting, ar set domājot prāta stāvokli, noskaņojumu, un ar setting - apkārtni, vidi. ja šie abi parametri ir droši un forši, tad jau viss ok. manuprāt, var iztikt arī tikai ar labu vidi. prāta stāvoklis tik un tā nesīs kaut ko vērtīgu. galvenais neiet pūļos, bet palikt drošā vietā, kur tevi neviens un nekas objektīvi neapdraud. tad ir iespēja paturēt prātā to, ka tu esi drošībā un jebkas, kas tevi šķietami apdraud, ir pārejošs un tikai tavas iztēles tēls. un arī satikties ar saviem dēmoniem ir fantastiskā veidā dziedējoši.

un arī, ja parādās kas biedējošs, ieteikums ir nevis no tā bēgt, bet tam tuvoties un pajautāt - kas tu esi? ko tu šeit dari?
un tad situācija atrisinās mierīgi.

anyway, iesaku vēl vairāk palasīt par šīm lietām, citu cilvēku pieredzēm un padomiem. manā pieredzē - nevar uzticēties gandrīz nevienai citu cilvēku pieredzei un padomiem, jo tev pašam vienmēr būs pilnīgi citādāk nekā citiem. tomēr no citu atstāstiem var saprast aptuveni, ko gaidīt, un apgūt dažus galā tikšanas paņēmienus.
pirms pētījumu aizliegšanas pagājušā gadsimta otrajā pusē zinātnieki veica pētījumus, kur savāca kopā citus zinātniekus, kuri ilgu laiku mocījās ar kādu sev svarīgu zinātnisku problēmu, kuru nevarēja atrisināt. iedeva viņiem vielas un ļāva risināt savus uzdevumus - un tiešām gluži praktiskā veidā viņiem pēkšņi bija daudz vieglāk atrisināt ieilgušas un šķietami neatrisināmas problēmas.

par paliekošumu.. nu jā, pieredzes ir pieredzes. un viena no šīs sfēras īstajām mākslām ir no ceļojuma paņemt uz 'šo dzīvi' līdzi atziņas un idejas, un tad parastajā prāta stāvoklī un ikdienā tās ieviest. domāju, ka nebūs jau tā, ka kaut kas tik vienkārši mainīs tavu dzīvi (izņemot, piemēram, cilvēkiem, kuriem ir depresija neārstējamu slimību dēļ vai līdzīgi), bet katrs pats diemžēl un par laimi ir atbildīgs par to, kā šīs lietas var mainīt viņa dzīvi.

lai droši, jauki un vērtīgi! :)
p.s. dabā ir ļoti skaisti, un tuvojas vasara.