Pēdējā laikā labākais jaunatklātais režisors. Pirmo redzēju citu viņa filmu, par to arī reportošu (nedaudz vēlāk).

Es nekad neesmu bijusi īpaši jūtīga uz pasaules ciešanām, bēdām, kas uz šīs planētas notiek katru dienu, dzīvnieku sāpēm (tas, ka neēdu gaļu, nenozīmē, ka mani saraudina katrs mirstošs dzīvnieks (at least until this movie)) un cilvēku absurdumu. I mean, protams, te notiek absolūts sviests, bet es parasti pret to attiecos ar visai vienaldzīgu attieksmi. Divas līdz šim noskatītās šī režisora filmas manī ir atstājušas daudzas uzplēstas rētas (par kurām iepriekš nemaz nezināju) un daudz, daudz jautājumu kosmosam.

Megacities man lika domāt par to, kāpēc. Kāpēc? Kāpēc?! Un arī novērtēt šejieni, to, ka sagadījies, ka piedzimu Latvijā. Lai arī šī vieta šķiet kā pelēka nekurienes bedre ar uzpūstu sabiedrisko un politisko (diemžēl daudzreiz arī mākslas) krējumu, Megacities man ļāva novērtēt to, kur esmu. Nācās arī par visiem 100% noticēt, ka esmu pasaules izdzīvošanas piramīdas niecīgajā, turīgajā augšgalā. Ja jums kādreiz liekas, ka viss slikti un sliktāk jau vairs nevar, noskatieties šo filmu.
Domāju par to, kā tas nākas, ka tik daudz cilvēku ik dienas cīnās par izdzīvošanu zemiskākajos no veidiem, par to, kā materiālā pasaule (ieskaitot ķermeni, bet par to vairāk pie nākamās filmas) kļūst tikai par līdzekli, kuru lietot, lai izdzīvotu cilvēka dvēsele. Un kā tas var būt, ka ir tik, tik, tik daudz cilvēku, kuri dzīvo tik neapskaužamā materiālajā un - galvenais - apziņas šaurībā?! Tādā situācijā, no kuras viņiem šīs dzīves laikā pavisam noteikti neizdosies tikt ārā. Kā tas var būt?!

Daudz jautājumu.
Šī filma parādīja, kāda gan parodija par dabu ir (mūsdienu) cilvēks.
Noskatieties. Šeit atrādītie kadri varbūt daudz neizteiks, un lielākā daļa mesidža slēpjas tieši montāžā, cilvēku stāstītajos stāstos un atainoto situāciju dinamikā. Filma nav gara - vien pusotra stunda.













I would like to know where the beggars come from, said the writer as he watched the beggars.
Where? They creep out of various crevices and crannies… That’s not what I ask, replied the writer.
I desire to know how one becomes a beggar and gets into such situation. Does it happen suddenly or gradually,
through honesty or hypocrisy? Here you have the ideal opportunity: ask any one of them for a silver rouble...
He will sell you his whole story. Write it down and sell it with a profit.