Filma, kura redzeslokā uzradās vien pāris reižu pirms skatīšanās, tomēr pietiekami uzstājīgi, lai es saprastu, ka nepieciešams noskatīties, jo ož pēc kaut kā ļoti interesanta. Nelika vilties. Šeit redzēsiet daudz kadru, vairāk nekā es parasti atrādu no filmām, jo.. mazāk es gluži vienkārši nespēju. Pēc pirmās atlases kārtas man bija 34 atrādāmie kadri, bet pēc vēl ciešākas atlases palika 23.

Grūti saprast, ar ko lai īsti sāk. Laikam ar visaptverošāko. Šī filma manās acīs pārstāv ideju par brīžiem, kuros tev šķiet, ka beidzot, beidzot tu esi pa tiešo izjutis to, kā darbojas dzīve/pasaule. Kā tas brīdis, kad dejo valsi (ko esmu darījusi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes visā mūžā, tāpēc varat iztēloties, ka neesmu īpaši prasmīga), un pēkšņi tev sanāk, tev sanāk! Uz īsu mirkli ir apbrīnojams, neizsakāms vieglums, skaidrība un laimīgums komplektā ar pateicību par visu kas eksistē, kura dēļ tu eksistē un kura dēļ ir šis mirklis, kurā tu, šķiet, saproti visu. Un līdz nākamajam visa saprašanas mirklim visi mazie, mīļie nieki šķiet svēti tieši šīs saprašanas gaismā.

Lai arī bija daži mulsinoši brīži (piemēram, kad filmas vidū skan tāda jocīga itāļu šlāgerpopmūzika), šī filma no iekšpuses apglāstīja daudzas man mīļas patiesības. Droši vien liela daļa no tā bija ne tikai dažādu taustāmo izteiksmes līdzekļu nopelns, bet arī galvenā personāža nopelns. Fantastisks tēls (un aktierspēle) - it kā tik vienkāršs un nesamežģīts, bet.. ar tik daudz ko sevī. Tāds, kāda es gribētu būt, kāda es varbūt pat tiecos būt. Tāds tēls, kurš prot sevi pataisīt par noveli, varbūt pat par epifāniju, tāds, kurš zina, kā ir būt mirkļa karalim un iesūkt visu notiekošo sevī ar visu sirdi, tāds, kurš zina, kā ir atrast sevi pazemīgu nāves un dzīves iegrožojošā skaistuma priekšā, tāds, kurš ļauj notikumiem mainīt sevi un savus priekšstatus par pasauli, kurš nekaunās pateikt citiem acīs to, uz ko tie uzprasās, pat ja varētu tiem nodarīt pāri. Elegants, izsmalcināts un līdz kaulam vienkāršs.

Pilnīgi traki reliģiskie personāži, tieši kā man patīk, skaistas sievietes, kuras ir katra atsevišķi, bet tomēr visas - viena (un nekas mani neaizkustina tādā veidā kā mirstoša sieviete, jo viņa iemieso visas tās sīkās un ne tik sīkās traģēdijas, kuras ar mums notiek), ļoti īsta īstenības sajūta, gandrīz neuzbāzīgs maģiskais reālisms, nedaudz no Malika, visādas itāļu detaļas (un itāļi man nekad nav bijuši sevišķi tuvi), nevainojamos brīžos pateikti nevainojami vārdi, un pārsvarā ļoti jauka mūzika.

Vārdu sakot. Tik noelsties, ieelpot un ļauties šitam visam.

This is how it always ends. With death. But first there was life. Hidden beneath the blah, blah, blah. It is all
settled beneath the chitter chatter and the noise. Silence and sentiment. Emotion and fear. The haggard,
inconstant flashes of beauty. And then the wretched squalor and miserable humanity. All buried under the
cover of the embarrassment of being in the world.



Who's going to look after you now?