Acumirklī, domas par googlebrillēm katalizēta, prātā parādās ainiņa pēc paaudzēm divām trim, kur googlebriļļu un citu mežonīgo tehnoloģiju ļaudis maksās pa santīmam vien, lai apskatītu (onlainā?) tos jocīgos, šķiet, prātu zaudējušos cilvēkus, kuri dzīvo laukos, paijā aitiņas, mizo gurķus un osta puķes. Šermulīgā veidā tas manam prātam skaisti sasaucās ar psihiski slimo cilvēku apskatīšanu pret naudu vēlajos padsmitajos gadsimtos.

Ļoti labi, ka vēl nav tik traki. Pie šīm pārdomām ilgojos redzēt filmu Her.