Izkāpu no tramvaja, caur austiņām klausos mūziku no telefona. Tumšs. Kāds pabaksta plecu, atskatos, noņemu austiņas. Jauna, tumsnēja, glīta meitene (biju jau tramvajā ievērojusi - ādas jaka un džinsi, mugurā soma ar ģitāru, kaklā - fotoaparāts). Visādīgi murcās un meklē īstos vārdus, līdz tiekam līdz galvenajam, ko viņa gribēja: "Es tikai gribēju pateikt, ka.. tu esi skaista un Dievs tevi mīl."
Paņēmu pie sevis, padzērām tēju, palaidu viņu mājās. Stāstīja par to, ko raksta, ko bildē, par to, kā viņai brālis nomiris, kā arī par to, kā Dievs viņu tramvajā uzrunājis un licis man pateikt, ka esmu skaista. Šitā pirms stundas iepazinos ar jēzusmeiteni Unu.

Par visu pārējo fantastisko, kas bijis šonedēļ, vēlāk.