reizēm domāju, psihologiem jau arī nav viegli (
pavasariem man piekritīs, cerams) - trenēti atpazīt savas emocijas un spēt tās nosaukt, tāpēc bieži vien nākas pašam sevi stādīt īpaši sāpīgu faktu priekšā, grūti pašam no sevis izbēgt, un tad ir tāda, nu, ļoti
viena izjūta.
in other news - galīgi jūtu bērnu sevī. joprojām tādi vārdi kā 'jāiet parakstīt līgumu' vai 'jāiesniedz ceturkšņa pārskats' u.c. man liek nedaudz bailēs sarauties.
tātad, otrdien jāiet parakstīt līgumu.
vēl man bail, ka šis lēnais cunami vilnis (organizāciju prakse un bakalaura darbs, hello) mani kādudien negaidīti aprīs un es sākšu ļoti raudāt no nopietnības. it could happen.
p.s. atceros, pirmajā kursā vienubrīd bija aktuāli runāt par pētījumiem attiecībā uz adaptāciju pirmkursnieku vidū. bet nav jau grūti adaptēties, ja tev pāris reižu nedēļā ir maksimāli interesantas lekcijas un smieklīgi kursabiedri - sēdi, vēro, baudi. šobrīd (protams) mani daudz vairāk vilina doma par pētījumiem attiecībā uz pēdējo kursu studentu uztverto spiedienu, stresa līmeni utml.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: