Smiltenē pa nakti aizmigt nevar, apkārt skaļa krākšana un pēdās kož un skrāpē kaķis. laukos nocirsta kaudze manu mīļo bērzu, iesēdināju mašīnu sniega čupā, tad trīs dažādu veidu lāpstas un pelni no ķēķa.
atpakaļceļā kilometriem ilgi kādas 100 mašīnas brauc uz 60-80km/h (kolonnā, protams; tas izvēršas par lielu pacietības un dzīvotgribas pārbaudi, kad brauc līkumainā kalnā un nagi tik ļoti niedz apdzīt, bet tad atceries, ka blakus sēž brālis, kuram taču arī ir dzīvība, ar kuru riskēt negribas, tad atceries vēl to, ka gribētos vēl kādreiz palasīt zinātniskos rakstus un pa-nodarboties ar mīlestību, izlem tomēr neapdzīt) tur, kur atļauts 90 (tātad, 100) (viss dēļ smagajiem), līdz, protams, kur pirmā labākā izdevība, t.i., kur ārā no Ieriķiem ceļš iet kalnā un vienalga ir samērā nedroša vieta apdzīšanai, vismaz sešas mašīnas reizē apdzen.

fjūh. emocijas izliku. tagad tēju un turpināšu zīmēt sludinājumbildes mašīnai.