Man par grāmatu ilgu glabāšanos procentos iedota līdzi arī tumšā šokolāde, bet.. bet kāpēc tumšā? Laikam nodomāja, ka piena šokolāde man par smalku. Eh.


Savā ziņā man gāja grūti - grāmatu lasīju trīs piegājienos, bet laikam jau bija vērts, jo trešajā piegājienā, kad lasīju lappuses no grāmatas vidus līdz beigām, pārņēma neizskaidrojams gaišums (rīts? haha) un vieglums, skaidrība. Tas jauki. Un tāpēc pāris dzejoļu. Autors - Ingmāra Balode.

Sākums
Protams, gribējās izbēgt Viņa laipnajam skatienam, šim smaidam, kas pavada radīšanu, prieku par sviestmaizi vai vilcienu uz Lilasti.

Lūkojām izbēgt skatienam, bet kā stari caur lēnajiem zariem tie sasniedza mūs šajā Ēdenē, balss sacīja: no Atzīšanas koka tev nebūs ēst, bet šo roku vari turēt savos pirkstos līdz rītam.


uz lidostu
tu it kā brauc uz lidostu man pakaļ
bet patiesībā sēdies taksī un brauc tikai atpakaļ
dūmi šoferim pīpējot sitas pret stiklu kā akvārijā
balss netrāpa telefonā trāpa tajā parkinga kartē
it kā uz lidostu
bet atpakaļ (amerika pārvēršas salā) savelkas dūrē
(gaisa atsvaidzinātājs cauri prērijai šūpojas fūrē)
pirksti ar ogli kāds zīmē to putnu no dzejoļa g. a. spirti nožūst
(arumi saritinās)
un izlīst tuša tev klēpī
neviens nekad nedzied par vīrieša klēpi
vēl vairāk bail vēl vairāk noslēpums
bet tādas domas var izdomāt gaisā

kilometri
vertikāli
starp mums