tāda izjūta, it kā visa pasaule no manis kaut ko nepārtraukti prasa, prasa, prasa.. un es sevi tik bieži laužu kaut kāda (ne)zināma greater good dēļ.
tizlākais jau ir tas, ka to visu no sevis gaidu arī es pati - man ir viss jāspēj kaut vai tikai manis pašas dēļ (jādzīvo, kamēr var / visas iespējas jāizmanto / kāpēc gan ne / utt). un pienāk tāds brīdis kā šis vakars, kad es vienkārši vairs nesaprotu, kāpēc tas viss jādara, uz kurieni man jāiet, kas jādara, kāpēc, kāpēc, kāpēc! ko es ar to visu cenšos sasniegt? ko es sasniegšu? kas notiek?

augsta (reālo/uztverto) iekšējo un ārējo ekspektāciju koncentrācija.