Pirmais citāts. Es nezinu, kāpēc un kā tas notiek, bet, lasot grāmatu, protams, sanāk tēliem pietuvoties un viņus iemīlēt, saistīties ar viņiem. Vakar vakarā domāju - palasīšu grāmatu pirms miega, būs jauki. Neatceros, kas īsti notika Mīnotaura labirintā, bet labprāt uzzinātu. Tad izlasīju šo, saskumu un apraudājos.

"Taču, kad es stāvēju pie kuģa ķīļa tēla, jūrai zaļi bangojot man apkārt un vējam aizpūšot visas veltās domas, kaut kur tālumā saskatīju acis, kas bija kā mēnesnīca jūrā, un it kā no tālienes dzirdēju Mineas untumainos smieklus un redzēju viņu dejojam uz māla kuļamkloniem Babilonijas ceļmalās, vieglām drānām mugurā, jaunu un lokanu kā plaukstošu meldru. Un viņas tēls manī vairs neraisīja ne bēdas, ne ciešanas, bet viņa manā sirdī bija kā saldas sāpes, ko jūt, pamostoties no rīta un atceroties nakts sapni, skaistāku par dzīvi. Tāpēc, domādams par viņu, priecājos, ka biju varējis viņu sastapt, un nevēlējos padarīt par nebijušu nevienu brīdi, ko biju varējis nodzīvot kopā ar viņu, bet zināju, ka mans mērs būtu tukšāks, ja nebūtu viņu saticis. Kuģa ķīļa tēls bija no krāsota, auksta koka, taču tam bija sievietes seja, un, stāvot tam līdzās, sejā pūšot vējam, mani vareni piepildīja mana vīrestība, un es zināju, ka savā dzīvē vēl līksmošos ar ne vienu vien sievieti, jo vientuļajam, visas naktis guļot vienam, ir auksti. Taču nospriedu, ka visas citas sievietes man būs tikai krāsots, auksts koks un, tumsā tās apskaudams, es tajās meklēšu tikai Mineu, tikai mēness acs uzzibsnījumu, šaurā sāna siltumu, miesas ciprešu smaržu, kas atgādinās Mineu. Tā es pie kuģa ķīļa tēla teicu ardievas Mineai."

Viena no idejām, kuru aptvēru šovakar, ir, ka šajā grāmatā ir vairākas svarīgas mīlestības, vairāki svarīgi veidi. Nerunājot par neromantiskām mīlestībām. Bet - ir jaunības apmātība, ir pieauguša cilvēka sirdsmīlestība un ir cilvēka, kurš vīlies, draudzīgā mīlestība. Joprojām gaidu grāmatas beigas, gaidu nu jau piekto gadu, bet šoreiz man nav šaubu, ka grāmatu pabeigšu. Tēli jau kļuvuši galīgi mīļi un, iespējams, šī grāmata, kā arī 'Bīstamie sakari' un varbūt arī 'Faraona tēlnieks' manai izjūtai nodarījuši lielāko dāvanu un postu.

Otrais citāts. Izlasīju pirms kādas pusstundas. Protams, ka es nespēju izteikt, kas tieši mani tajā visā uzrunā, bet, sitiet mani nost, esmu pagalam romantiska. Domāju arī, ka šie citāti jums varētu izteikt visai maz, ja grāmatu neesat lasījuši un nezināt pilno kontekstu, tomēr.. Dalīties gribas, paši saprotat.

"Viņa izņēma vīna kausu no manas drebošās rokas un izklāja paklāju, kur man gulēt, un atlaidās man līdzās, un sildīja manas aukstās plaukstas savās rokās. Ar lūpām aizskāru viņas gludos vaigus un ieelpoju viņas miesas ciedru smaržu, un līksmojos ar viņu, un viņa man bija kā tēvs un māte, un viņa man bija kā ogļu trauks salstošajam ziemas naktī, un viņa bija kā krasta gaisma, kas vētras naktī aizved jūrnieku mājās. Arī Minea viņa man bija, kad slīgu miegā, Minea, kuru biju zaudējis uz mūžiem, un es gulēju viņai līdzās kā jūras dibenā līdzās Mineai un vairs neredzēju sliktus sapņus, bet gulēju cieši, viņai čukstot man ausī vārdus, ko mātes čukst, kad bērns tumsā baidās. Kopš šīs nakts viņa bija mana draudzene, jo viņas klēpī atkal noticēju, ka manī pašā un ārpus manām zināšanām ir kaut kas tāds, kas ir vairāk par mani un kā dēļ ir vērts dzīvot."

/Mika Valtari - Sinuhe, ēģiptietis


Ceru, ka kaut nedaudz jūs spēs uzrunāt šie citāti, bet, kā teiktu Kaptahs, ar manu muti (un maniem pirkstiem) runā vīns, tādēļ piedodiet kļūdas, ja tādas ir tekstā, jo manas runas un rakstības spējas ir traucētas tūkstošiem dažādos veidos, kurus neņemšos šeit uzskaitīt, jo tos nezinu, tāpat esmu jau aizmirsis (aizmirsusi), ko gribēju ar šo teikt, vien zinu, ka mana sirds ir līksma, domājot par mīlu un tās daudzajiem veidiem šīs zemes virsū. Par rītdienu neviens neko nezina, tādēļ dzersim vīnu un priecāsimies!