šobrīd ārā atkal tik tumšs,
vakar vakarā bija tik skumji,
šķiet, ka šodien jāizdara tik daudz (un vispār šajā dzīvē),
kaut kāds rudens depresijas fīls, kad liekas, ka tie pelēkie, pelēkie mākoņi uzgulsies man virsū, es aizmigšu un nekad vairs necelšos. šodien es pat varētu noticēt, ka šogad būs pasaules gals.

man liekas, cilvēks pilsētā tik pēkšņi, ātri un nemanāmi var pārvērsties par gruvešiem. sēžu pilsētā un grūstu, bet nav arī īsti vietas, uz kuru gribētos aizbēgt.