kad dzīvokļa durvis kādu brīdi (pietiek ar pāris stundām) neviens nevirina, tad starp durvīm sakrājas koka smarža, tāda koka izelpa, kas atrod manu degunu pēc pirmajām atslēgtajām durvīm un liek domāt - ā, šo smaržu es pazīstu, tās ir tumši brūnas koka durvis, es šeit drīkstu justies droši.

papagaiļi savukārt ļoti pīkst un čīkst, kad pēdējais cilvēks dzīvoklī iet laukā un slēdz ciet durvis. tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc man patīk kaķi - viņi priecājas, kad esi klāt, bet neskumst, kad esi prom. suņi, man šķiet, ilgojas (un tad man kā saimniekam krājas vainas izjūta, kas grauž manu dvēseli). toties no suņiem var dabūt tik izprotošu skatienu, kādu no kaķiem grūti izvilkt.

un papagailis sagaida, uzlaižoties uz kaila pleca un ieskrāpējot ādā rakstus.