šodien atcerējos, ka bija taču arī tāda mūzika kā Sufjan Stevens, tālajā 2009. gadā, kad es vēl biju jauna un naiva (abas šīs īpašības mani raksturo joprojām - diemžēl / par laimi), turklāt šo mūziku mana apziņa nav sabojājusi ar kaut kādām pārmērīgām, ciešām asociācijām ar kādu īpašu cilvēku vai īpašām attiecībām (šis parasti nāk komplektā). burvīgi!
jauki. tāda tīra mūzika, tāda, kāda es vēl toreiz biju, nesabojāta, jauna, neko īpašu nepieredzējusi, tīra kā balta lapa. (un tomēr tagad, to klausoties, tā šķiet pārāk vienkārša un pārāk nesabojāta, pārāk bez satura)

tagad manī ir cits tīrums. tagad ir tā žilbinošā, baltā gaisma, kura pārsit visu citu.