Darba dienas, I love you in a way. Pat, ja neaizbraucu uz jūru vai svinībām ar pirti.
Vairāk nekā 200% zoom's uz sievietes biksītēm, krūtīm, kājām, padusēm. Kaut kā. Kaut kā mīlu to darbu, kuru daru.

Vakar, kad, no jauna ieslodzīta ķermenī, nespēju saprast, kā lai domā par pasauli, mēģināju lasīt dzejas teoriju un nosmējos, ka grāmata saucas "Izteikt neizsakāmo".
Lēnām aprodu ar to netveramo, ja es spētu zīmēt, es to uzzīmētu. Manā galvā tas viss ir, bet esmu pieradusi ar radošām darbībām izlikt piedzīvoto uz āru, lai es redzētu, ka tas tiešām eksistē, lai noticētu tam. Nezinu, kā lai noticu tam, kas pašlaik ir manā galvā, vismaz šodien vairs nejūtos no tā visa šķirta. Vienkārši jūtos tāla un zinu, kur tā informācija atrodas, bet šis dvēseles iepakojums neļauj tam pietuvoties pavisam. Es zinu, ka tas ir, es zinu, kur tas ir. Fantastisch.
Ziniet, ko? Es nespēju pateikt neko citu, kā vien - bija skaisti, un es biju neizsakāmi laimīga. Tas viss neizsakāmi. Saules gaisma, žilbinoša laime, smaidu krunciņas gar acīm un lūpu kaktiņos, acteku zelta atspīdums uz ādas un viss pārējais.
Tagad es zinu, ka tas ir manī, kaut kur starp mani un to augstāko, kas virs mums ir. Tas ir!