(jeb kā es pirmoreiz iemīlēju Ķīnas dabu)

Šonakt sapņoju, ka esmu Ķīnā, ar omi un mazo brāli dodamies kalnos. Ļoti daudz skaistu skatu, visi koki ir tik glāstoši noliekušies uz sāniem un ar zariem pieskaras zemei, neviens koks nav taisns un stalts. Visi tik veci, zariem spīd cauri gaisma un atduras sūnās. Maz, bet skaisti fotografēju uz filmiņaparāta, bet tad vienā brīdī kaut kur padzirdēju, ka šeit aizliegts fotografēt, tāpēc darīju to slepenāk (un sapratu, kāpēc, kad bildēju kokus, viens onkulis apstājās un nopētīja mani).

Tad mēs trijatā nonācām pie dīķa/ezera, kurš bija dziļš, ar ķīniski tumši brūnu ūdeni, bet man jocīgā kārtā nebija no tā bail. Lai tur tiktu, mums bija jākāpj diezgan augstu pa stāvu, zāli apaugušu kalnu. Mēs kāpām un pašā augšā es apstājos, paskatījos apkārt, dziļi ieelpoju un iemīlējos tajā gaisā - gaiss smaržoja tik viegli, gaisīgi un kā balta lapa. Tīrs, ne pēc kā cita nesmaržojošs gaiss. Es ķīniešu vīriņam, kurš mūs augšā sagaidīja, teicu: "Pie jums tik labi smaržo gaiss!" un viņš atbildēja: "Tas tāpēc, ka mēs esam augustu, un te apkārt ir mākoņi." Mēs elpojām mākoņus.

Šis ezers, pie kā bijām nokļuvuši, iekļāva citu kalnu, citu virsotni, kuras galā bija mūsu viesnīca - balta un rietumnieciska, skaista, nedaudz kā no pasakām par princesēm. Lai tiktu pāri dīķim uz kalnu, kurā ir viesnīca, bija nepieciešams uz muguras apgulties uz koka dēļa, kurš ir ūdenī, un ļaut vecajam ķīniešu vīrietim piesiet pie katra no kājas pirkstiņiem (abām kājām simetriski) citas krāsas, izmēra un formas eksotisku zivtiņu. Viens pat laikam bija tāds žiperīgs krabis. Un lielākā no zivīm bija apmēram manas pēdas izmērā. Pēc tam šīs zivtiņas kalpotu par motoru - kustinātu spuras un vestu mani/mūs katru pāri ūdenim uz otru krastu.

Zināju, ka mazajam brālim (kura tēls brīžiem mijās ar lielo brāli) bail no ūdens ausīs un vispār baidījos, ka viņš varbūt neaptver to, kas tūlīt notiks (iegrimšana ūdenī, zivtiņas pie pēdām, braukšana pa ūdeni uz otru krastu), tāpēc pacietīgi un detalizēti viņam visu skaidroju un pārjautāju, vai viņš saprot. Negribēju, lai viņš ir viens šajā ceļā, tāpēc it kā viņu iedevu omei - viņa tad uz dēļa gulētu ar vēderu un brālis būtu viņai piesiets pie muguras, bet ieraudzīju, ka viņa jau ir gabalā, jau peld. Tad nu gaidīju, kad ķīniešu vīriņš piesies zivis pie manām pēdām un domāju, kā lai apvieno to ar brāļa aizvešanu, domāju, ka pasitīšu viņu padusē.

Ķīniešu vīriņam vēl bez zivtiņu piesiešanas pie pēdām bija pirms manis 'palaišanas' jāveic kaut kāds austrumniecisks, sens rituāls. Es sēdēju ar zivtiņām pie kājām uz apļveida kāpņu pakāpieniem, un viņš skaitīja buramvārdus un ik pa brīdim mani pabakstīja. Es viņam patiku, un viņš iedomājās, ka tā kā es nezinu, kādi īsti tie rituāli ir, viņš varētu atļauties nedaudz vairāk. Viņš nolaizīja manu dekoltē, pieskārās man kaut kur ap kaklu un slējās man klāt. Man tas ļoti nepatika, bet es nojautu, ka tas ilgi neturpināsies un es varēšu doties ceļā. Tai mirklī pienāca klāt viņa sieva un bija ļoti pikta par viņa izgājieniem, vīriņš nokaunējās, kārtīgi piestiprināja zivtiņas pie maniem kāju pirkstiem un palaida mani ūdenī.